Litija{0}}jonu akumulatorus nedrīkst uzglabāt pilnībā uzlādētā stāvoklī. Galvenais iemesls ir tas, ka pilnībā uzlādētā stāvoklī akumulatora iekšpuse tiek pakļauta nepārtrauktai augsta-sprieguma slodzei. Šis spriegums rada neatgriezeniskus bojājumus elektrodu materiāliem un elektrolītam, galu galā krasi saīsinot akumulatora cikla kalpošanas laiku un, iespējams, radot latentus drošības apdraudējumus.
Kad tas ir pilnībā uzlādēts, liels skaits litija atomu deinterkalējas no pozitīvā elektroda un migrē uz negatīvo elektrodu. Tas atstāj pozitīvā elektroda materiālu ļoti oksidētā stāvoklī, izraisot strauju tā kristāla režģa struktūras stabilitātes samazināšanos. Šī stāvokļa uzturēšana ilgstoši izraisa pozitīvo elektrodu daļiņu plaisāšanu un pulverizāciju, izraisot pastāvīgu akumulatora jaudas samazināšanos. Vienlaikus, kad tas ir pilnībā uzlādēts, litija interkalācijas līmenis pie negatīvā elektroda tuvojas piesātinājumam. Ja uzglabāšanas vides temperatūra ir paaugstināta, litija joni var nogulsnēties uz negatīvā elektroda virsmas, veidojot adatu{4}}līdzīgus litija dendrītus. Šie dendriti turpina augt un galu galā var caurdurt iekšējo separatoru, izraisot iekšēju īssavienojumu. Tas savukārt izraisa akumulatora uzpūšanos un pārkaršanu, un smagos gadījumos rada ievērojamu ugunsgrēka risku. Turklāt augstais spriegums, kas saistīts ar pilnībā uzlādētu stāvokli, paātrina elektrolīta oksidatīvo sadalīšanos; gāzes un piemaisījumi, ko rada šī sadalīšanās, palielina akumulatora iekšējo pretestību, tādējādi vēl vairāk saasinot jaudas samazināšanos un uzbriest problēmas.
Optimālā litija{0}}jonu akumulatoru uzglabāšanas stratēģija ir vērsta uz to ķīmiskā stāvokļa stabilizēšanu un iekšējās reakcijas ātruma palēnināšanu. Konkrēti, jāievēro šādas galvenās vadlīnijas:
Pirmkārt un galvenokārt, stingri kontrolējiet uzlādes līmeni uzglabāšanas laikā. Parastie litija{1}}jonu akumulatoru veidi-, piemēram, trīskāršais litijs un litija dzelzs fosfāts (LiFePO4)-, vislabāk tiek uzglabāti mērenā uzlādes diapazonā no 40% līdz 60%. Šajā diapazonā elektrodu ķīmiskais stāvoklis ir visstabilākais; tas novērš stresa{8}}izraisītus bojājumus, ko izraisa augsts spriegums, vienlaikus izvairoties no negatīvas elektrodu pasivācijas, kas var pasliktināt turpmāko uzlādes un izlādes veiktspēju,{9}}kas parasti notiek, kad uzlādes līmenis nokrītas zem 20%.
Ja akumulators ilgāku laiku jāpaliek dīkstāvē, ieteicams to vispirms uzlādēt līdz aptuveni 50%, pirms atvienojat no strāvas un novietojat glabāšanā; nekādā gadījumā akumulatoru nedrīkst ilgstoši uzglabāt zemā-uzlādes stāvoklī (zem 20%).
Uzglabāšanas temperatūra ir vēl viens kritisks faktors; ideāla vide ir vēsa, sausa telpa, kuras temperatūra ir no 0 līdz 25 grādiem. Augsta temperatūra (virs 35 grādiem) krasi paātrina iekšējās ķīmiskās reakcijas akumulatorā, izraisot strauju jaudas samazināšanos. Un otrādi, lai gan zema temperatūra (zem 0 grādiem) var īslaicīgi palēnināt šīs reakcijas, tās īslaicīgi palielina akumulatora iekšējo pretestību un var sabojāt elektrolītu, padarot šādus apstākļus nepiemērotus ilgstošai uzglabāšanai.
Tā kā litija akumulatoriem ir neliela pašizlāde pat tad, ja tie atrodas neaktivizētā stāvoklī, ierīcēm, kas paredzētas ilgstošai -uzglabāšanai-, piemēram, elektriskajiem transportlīdzekļiem vai rezerves akumulatoru sistēmām,- ieteicams aktīvi pārbaudīt atlikušo uzlādes līmeni reizi 1–3 mēnešos. Ja uzlādes līmenis nokrītas zem 40%, pirms uzglabāšanas atsākšanas tas nekavējoties jāuzlādē līdz diapazonam no 40% līdz 60%.
Papildu piesardzības pasākumi uzglabāšanai ietver: sausas vides uzturēšanu, lai novērstu mitruma vai kodīgu gāzu radītos bojājumus; aizsargāt akumulatoru no fiziskiem bojājumiem, piemēram, saspiešanas vai trieciena; un stingri atturēties no neatļautas akumulatora izjaukšanas vai tā aizsardzības shēmas pārveidošanas, jo tas var apdraudēt akumulatora drošības mehānismus un radīt ievērojamus drošības apdraudējumus.
